Svarīgākais, kas jāzina par zīdīšanas uzsākšanu

02.02.2015

Autore: Audra Šauere
Žurnāls “Mammām un Tētiem”
Par zīdīšanas uzsākšanu un iespējamām problēmām stāsta zīdīšanas konsultante Sandra Lase (M.sc, IBCLC).

Ikviena mamma vēlas, lai viņas mazulis jūtas paēdis. Kolīdz ir bažas par tukšu puncīti, mamma var sākt aizdomāties par piebarošanu, taču – nē! Sievietes, kuras nespēj bērnu nodrošināt ar savu pienu, ir ļoti, ļoti rets izņēmums.
Pētījumi ir pierādījuši – zīdīšana ir labākais, ko sieviete var dot savam bērnam [1]. Mātes pienā ir visas mazulim nepieciešamās vielas, lai paēstu, padzertos, attīstītos, augtu un nostiprinātu imunitāti.

Nedaudz par fizioloģiju. Kā rodas piens?
Sievietes krūtis sastāv no krūts dziedzera jeb piena dziedzera, saistaudiem un taukaudiem. Piena dziedzeris, tēlaini runājot, izskatās kā brokolis – ziediņi ir alveolas, kurās veidojas piens. Alveola ir maziņš maisiņš, kas izklāts ar sekrēcijas šūnām. To uzdevums ir veidot piena sastāvu. Tas tiek darīts no asinsrites un starpšūnu šķidruma. Piena sastāvs mainās reizē ar mazuļa augšanu un attīstību, tāpēc tas vienmēr būs ideāls un ļoti atbilstošs bērna vajadzībām. Tas nozīmē: priekšlaikus dzimušam bērnam būs piemērots viens piena sastāvs, trīs mēnešus vecam zīdainim – cits sastāvs, gadu vecam bērnam – atkal cits. Mammai vienmēr ir tāds piens, kāds bērnam ir vajadzīgs.

Kas ietekmē piena daudzumu?
Piena daudzumu regulē hormons – prolaktīns, kas sievietes organismā ir jau grūtniecības laikā, bet tā darbība tiek bloķēta. Kad mazulis ir piedzimis un arī placenta vairs neatrodas mammas organismā, prolaktīns aktivizē piena ražošanu. Jo prolaktīna būs vairāk, jo vairāk būs piena. No kā tas ir atkarīgs? No tā, vai bērns zīž, jeb notiek krūts stimulēšana un piena izdalīšana (krūts iztukšošana). Ja viens no procesiem pieklibo vai nav pietiekamā daudzumā, prolaktīna līmenis būs zemāks – attiecīgi piena būs mazāk.

Vai krūtis grūtniecības laikā ir jāgatavo gaidāmajai zīdīšanai?
Krūtis nav nekā jāgatavo zīdīšanai, jo daba pati ir par visu parūpējusies. Pēdējie pētījumi liecina, ka melanīns (hormons, kas krūšu areolas un līniju uz vēdera padara tumšāku) ādu ne tikai ietonē, bet arī padara izturīgāku. Ja sieviete regulāri berzē krūšu ādu, tā var kļūt trauslāka, turklāt var veicināt dzemdes tonusu un priekšlaicīgu dzemdību risku [5].

Mazulis ir piedzimis. Kāpēc nav piena?
Daudzas māmiņas ir iztēlojušās, ka uzreiz pēc bērna piedzimšanas piens no krūtīm tecēs teju straumēm un mazulis aizgūtnēm steigs to patērēt. Tomēr realitātē mammas pamana, ka no krūtīm izdalās vien dažas piles, un izdara pārsteidzīgu secinājumu – ak, man nav piena! Pirmpiens sāk veidoties14. līdz 16. grūtniecības nedēļā. Dažas sievietes to pamana jau grūtniecības laikā, jo parādās izdalījumi no krūtīm. Te noteikti jāpiebilst, ka šo izdalījumu esamība vai neesamība neliecina, vai pēc mazuļa piedzimšanas piena būs vairāk vai mazāk. Pirmajās divās dienās pēc dzemdībām sievietei vidēji diennaktī izdalās 50 mililitri pirmpiena. Var šķist, ka tas nav daudz, tomēr jāatceras divas lietas: pirmpiens ir ļoti koncentrēts produkts, un bērniņa kuņģis ir aptuveni tējkarotes tilpumā, līdz ar to šajās pirmajās dienās nekāds piebarojums nav nepieciešams – tikai un vienīgi mātes krūts.

Ko dara pirmpiens?

  • Veido jaundzimušā imunitāti.
  • Uzlabo bērna vēdera darbību, padarot to mīkstāku, līdz ar to mazulim ir vieglāk atbrīvoties no mekonija (jaundzimušā pirmā kaka).
  • Tā kā bērns piedzimst sterils gan no ārpuses, gan iekšpuses, pirmpiens mazuļa zarnu traktu pārklāj ar gaišu pārklājumu, uz kura turpmāk veidosies vajadzīgā flora.

Pirmā diena. Bērniņš daudz laika pavada pie krūts
Pirmajā dienā pēc piedzimšanas var būt tā, ka mazulis tiešām daudz guļ. Tad arī nav nepieciešams viņu modināt – lai atpūšas un uzkrāj spēkus. Bet var gadīties, ka bērns patiešām ilgu laiku pavada pie krūts – pat 40 minūtes pie vienas, 40 minūtes pie otras. Mammai nevajag domāt, ka tas ir bezjēdzīgi, ja jau piena tik un tā nav vairāk par dažām pilēm. Pie krūts pavadītais laiks bērnam ir ļoti svarīgs, jo zīšanas procesā ieslēdzas daudzi refleksi, zīšanas laikā viņa organismā izdalās endorfīni jeb laimes hormoni, kas kompensē dzemdībās radīto stresu. Ja mazulim ir liels stresa hormonu līmenis, tas bloķē augšanas hormonu rašanos. Tāpēc attiecībā uz zīšanu nevaram runāt tikai par ēšanas funkciju. Tas ir arī stāsts par bērna attīstību.

Otrā diena. Piena ir nedaudz vairāk
Otrajā dienā pēc dzemdībām bērnam būtu jāsāk mosties nedaudz biežāk. Līdz ar to biežāk arī jāzīž. Un tikai otrajā vai pat trešajā dienā mammai parādās piens un mazuļa kuņģis ir izstiepies līdz golfa bumbiņas izmēram. Citiem vārdiem sakot – šie procesi notiek ļoti sinhronizēti. Galvenais – dot bērnam iespēju zīst tik bieži, cik viņš to vēlas.

Bērnam krītas svars. Varbūt piebarot?
Pirmajās pāris dienās jaundzimušais var zaudēt līdz pat 10% no savas ķermeņa masas, kāda tā bija piedzimstot. Tas nozīmē: ja mazulis piedzimst 3500 gramu smags, svars var nokristies pat par 350 gramiem, ja piedzimst 4000 gramu smags, tad – par 400 gramiem. Nevienā no gadījumiem domāt par piebarošanu nav pamata. Jaunajiem vecākiem svarīgi atcerēties, ka pirmā mēneša svara pieaugumu nav pareizi rēķināt, vadoties pēc piedzimšanas svara, bet gan pēc zemākā. Ja rēķina no dzimšanas svara, sanāk tomēr liela starpība. Ja bērns piedzima 4000 gramu smags, nokritās līdz 3600, bet pēc mēneša sver 4400 gramu, tad mazulis ir pieņēmies svarā par 800 gramiem, nevis 400, kā nereti tiek rēķināts. Ja pieņem, ka svara pieaugums ir bijis 400, dažkārt kļūdaini mammai iesaka uzsākt piebarošanu.

Mazulītis nemierīgs. Varbūt tomēr piebarot?
Mammas bieži pieļauj kļūdu, bērna pirmo nedēļu un pat mēnešu nemieru norakstot uz nepaēšanas rēķina, lai gan nemieram var būt arī daudzi citi iemesli. Ja tiek iedots mākslīgā piena maisījums, visnotaļ dabiska mazuļa reakcija ir iemigšana, jo piena maisījums ir smags ēdiens. Automātiski mamma pieņem, ka šis ir īstais risinājums. No vienas puses, ērti – bērns ilgi un labi guļ, mammai atliek laiks sev, var paspēt apdarīt visus darbus. Bet no otras – tā ir sevis maldināšana. Mātes piens ir labākais ēdiens, ko sieviete var piedāvāt savam bērnam.
Ņem vērā! Ja nepieciešams mazuli piebarot ar mākslīgo piena maisījumu, zīdīšanas konsultanta vai pediatra uzdevums būtu noteikt minimāli nepieciešamo devu. Ir kļūda, ja speciālists iesaka dot tik, cik bērns izēd. Jo – cik viņš izēd piena maisījumu, tik neizzīž no mātes krūts. Līdz ar to, protams, piens neveidojas.

Iemesli, kāpēc var samazināties piena daudzums:

  • Mazulis nepareizi satver krūti, līdz ar to nenotiek efektīva krūts iztukšošana. Nepareiza krūts satveršana veicina sāpīgu un saplaisājušu krūts galu rašanos.
  • Mamma pārāk reti liek bērniņu pie krūts. Jo biežāk, jo labāk. Labāk būs bieži un mazām porcijām, nevis reti un lielām. Liela nozīme ir pirmajām divām nedēļām pēc dzemdībām, jo šajā periodā sievietes krūtīs vēl veidojas prolaktīna receptori.
  • Knupja lietošana var mazināt mazuļa vēlmi zīst krūti.

Stresa hormoni mammas organismā var mazināt piena daudzumu. Tas var būt gan psiholoģiskais, gan fizioloģiskais stress, ko izraisa nogurums un neizgulēšanās, diskomforts, ko rada sāpes, aukstums, karstums, saslimšanas.

Iemesli, kāpēc krūtīs var nebūt piena:

  • Ja ir hormonālās jeb endokrīnās sistēmas problēmas [3].
  • Ja krūtis ir bijušas traumētas vai operētas (piemēram, ja bijušas neveiksmīgas plastiskās operācijas, bet tas nenozīmē, ka pēc plastisko operāciju veikšanas nebūtu iespējams zīdīt mazuli!).
  • Neattīstīti piena dziedzeri (bet nejaukt – mazas krūtis automātiski nenozīmē piena dziedzeru attīstības traucējumus!).
  • Ja bijušas ļoti smagas dzemdības ar lieliem asins zudumiem. Tas skaidrojams ar to, ka hipofīzei, kur atrodas prolaktīns, ir jābūt labi apasiņotai. Ja dzemdībās un pēc tām ir ļoti liela asiņošana, var notikt audu nekroze (Šihāna sindroms). Rezultātā hipofīze ir maza un prolaktīns arī neveidojas pietiekamā daudzumā.

Ja nu patiešām nav piena?
Statistika rāda, ka tikai 3% sieviešu var būt fizioloģiskas problēmas ar pilna apjoma zīdīšanu. To māmiņu procents, kurām piena nav vispār, ir vēl mazāks.

Zīdīšana pēc pieprasījuma. Ko tas nozīmē?
Pasaules Veselības organizācija iesaka mazuli zīdīt pēc pieprasījuma. Un tas nozīmē, ka mamma neierobežo ne ilgumu, ne biežumu, ko bērns pavada pie krūts [2]. Tāpēc pirmais mēnesis pēc bērniņa nākšanas pasaulē mammas dzīvē var izskatīties haotisks. Situācijas var būt dažādas – viens mazulis aktīvi zīž un paēd ātri, cits to dara lēni un ilgi. Māmiņai jāpārliecinās, ka zīšana ir patiešām efektīva (var redzēt kā bērniņš norij pienu), jo neefektīvas zīdīšanas rezultātā var samazināties piena daudzums.

Zīdīšana – atpūta mammai, nevis smags darbs
Zīdītājām ir liels pārsteigums, izdzirdot, ka zīdīšana ir laiks, kad mamma patiešām var atpūsties, relaksēties, mierīgi pasēdēt, pat pasnaust, jo nekur nav jāskrien, nekas nav jādara. Arī bērniņš šajā laikā ir mierīgs. Daudzas mammas vai nu neērtas pozas, vai pārlieku liela satraukuma dēļ zīdīšanu uztver kā nopietnu un smagu darbu.

Pareizas zīdīšanas pozas
Pareiza ir ikviena zīdīšanas poza, kas ir ērta gan mammai, gan bērnam. Ja kādam tā nav ērta, tad tā nav pareiza. Ir divas pamatpozas – sēdus un guļus.

Ja mamma sēž:

  • Mammas mugurai ir jābūt atbalstītai un taisnai.
  • Lai mammai nebūtu jāliecas pie klēpī guļošā bērna, mazulīti ieteicams novietot uz spilvena tā, lai viņš atrastos krūts līmenī.
  • Kājas nedrīkst būt atbalstītas uz pirkstgaliem, jo automātiski sasprindzinās arī māmiņas pleci. Ja nepieciešams, kājas var novietot uz kāda zema soliņa vai cieta spilvena.

Ja mamma guļ:

Izvēloties guļus pozu, jāatceras, ka mammai ir jāguļ, nevis jāatbalstās uz elkoņa.

Bērniņa novietojums:

  • Bērnam jāguļ uz sāna pretī krūtij.
  • Mazuļa deguntiņam jābūt pretī krūts galam.
  • Bērniņa galva nedrīkst būt noliekta uz priekšu, bet gan nedaudz uz augšu – tad mutīte automātiski pavērsies platāk, kas nepieciešami krūts gala pareizai satveršanai. Krūts gals mazuļa mutē atrodas pie mīkstajām aukslējām. Tā kā tur viss ir mīksts, bērns arī nevarēs satraumēt mammas krūts galu.

Svarīgi bērnu turēt aiz pleciem (mammas plauksta kā apkaklīte), nevis aiz galviņas.
Vai turpināt zīdīt, ja mamma saslimst?
Ja runājam par klasiskajām sezonālajām slimībām, nav iemesla pārtraukt zīdīšanu. Katrai slimībai ir inkubācijas periods, kad vīruss jau ir iekļuvis organismā, bet simptomi vēl nav – tātad mammas pienā tas vīruss arī būs un bērns to saņems. Kad parādās slimības simptomi, organisms aktīvi sāk izstrādāt antivielas, kas nepieciešamas arī mazulim. Ja mamma šajā brīdī pārtrauc zīdīšanu, sanāk, ka viņa bērnu atstāj bez aizsardzības. Tātad mamma turpina zīdīt mazuli un ārstējās. Reāli ir ļoti maz slimību, kuru ārstēšana nebūtu savietojama ar zīdīšanu. Ja mazulis ir apslimis, automātiski pienā būs vairāk antivielu.

Lielais palīgs zīdīšanas procesā – tētis!
Mammas nereti pašas sevi dzen stresā, ļoti vēloties īstenot sapņu ainu – skaista, laimīga ģimene ar skaistu, laimīgu bērnu mirdzošā mājā. Viņas cenšas paspēt visu – apdarīt mājas darbus, būt kopā ar mazuli 24 stundas diennaktī, uzturēt sociālos kontaktus, neizkrist no darba vides, studēt. Ja sievietei šķiet, ka kaut kas no visa neizdodas tik labi, kā iecerēts, ir liela vilšanās un stress.
Un te lielu atbalstu var sniegt tētis:

  • atgādinot, cik sievietei labi sanāk būt mammai;
  • paauklējot bērnu, lai mamma var relaksēties vannā, nolakot nagus vai vienkārši pagulēt. Ja mamma viņai doto laiku plāno izmantot mājas darbu veikšanai, labāk, lai tos izdara kāds cits, bet viņa dodas ārā pastaigā kopā ar bērnu;
  • palīdzot vai uzņemoties ēst gatavošanas pienākumu;
  • iepērkoties;
  • piekārtojot māju, saliekot drēbes veļasmašīnā.

Lieliski, ja tētis apmeklē pirmsdzemdību kursus un zīdīšanas konsultācijas. Pētījumi rāda, ja bērna tēvs pārzina zīdīšanas fizioloģiju un psiholoģiju, viņam ir daudz vieglāk atrast atbalsta jomu, kā palīdzēt mammai [4]. Turklāt vīrieši ļoti labi atceras nodarbībās dzirdēto. Ja sākas krīze un mamma kādā situācijā ir satraukusies, vīrietis ir tas, kurš var atgādināt – nodarbībā teica tā vai rakstā bija sacīts tā.

Lai izdotos veiksmīga zīdīšana, ir vajadzīga apņēmība un apkārtējo atbalsts
Nebaidies uzdot jautājumus vai meklēt palīdzību pie zīdīšanas speciālistiem, māmiņu atbalsta grupās.

Izmantotā literatūra:
1. Newman J. How Breast Milk Protects Newborns. 
2. Marasco L. Examining the Evidence for Cue Feeding of Breastfed Infants.
3. Cassar-Uhl D. Hypoplasia/Insufficient Glandular Tissue.
4. Wiessinger D. What about dad?
5. Lyford E. Information is Your Ally in Preparing to Breastfeed: 10 Tips for Success.

01_04_vaks_Mammas_preview

Žurnāls “Mammām un Tētiem” iznāk 4 reizes gadā, un to bez maksas topošie un jaunie vecāki var saņemt pie ārstiem un dzemdību namos visā Latvijā. Tāpat šo žurnālu bez maksas vari lasīt Mammamuntetiem.lv sadaļā Mūsu izdevumi.
Žurnāla izdevējs ir portāls Mammamuntetiem.lv un nodibinājums “Fonds Mammām un Tētiem”.